Pieci japāņu dārza elementi

Ūdens

Japāņu dārzā ūdens virsma  ir pamats, virs kura paceļas visa dārza kompozīcija, tāpēc ūdens ir vēl viena ļoti svarīga katra japāņu dārza sastāvdaļa, kas simbolizē laika nepārtraukto plūdumu un dzīves izmaiņas. Dārza ūdens daļa sastāv no dīķiem ar mierīgu virsmu, upītēm, ūdenskritumiem un avotiņiem, taču tie var būt arī bez ūdens, kad akmeņi, oļi un smiltis simbolizē plūstošu vai stāvošu ūdeni.

Dīķa ierīkošanai, tā vietai un formai, kā arī ūdens plūsmas virzienam upītē tiek veltīts ne mazāk uzmanības kā akmeņu kompozīcijai. Atbilstoši izvēlēta ūdenstilpes forma ar plastisku krasta līniju, līčiem, pussalām un salām ļauj mazā platībā radīt varenības iespaidu. Līdzīgi tiek ierīkotas arī upītes: līkumainas, ar neregulāriem krastiem, ar krācēm un kaskādēm, bez skaidra sākuma, taču ar pilnībā skaidrām beigām, ieplūstot dīķī vai krītot tajā no ūdenskrituma. Krītošais ūdens ir viena no iecienītākajām dārza detaļām. Ūdenskrituma vieta ir izvēlēta ļoti rūpīgi – tālāk no mājām, bet ne tik tālu, lai nevarētu sadzirdēt krītošā ūdens skaņas. Tā malas ierobežo lielas klintis, bet fonā ir mežs. Dārza veidošanas teorētiskie kanoni paredz vairāk nekā desmit dažādus ūdenskritumu tipus atbilstoši ūdens krišanas veidam: plati ūdens “aizkari” vai plāni ūdens “diedziņi”, ar vienu straumi vai ar vairākiem tās atzarojumiem, vienmērīgas straumes vai asimetriski sadalītas, ar vienu vai ar vairākām krišanas pakāpēm, kas sadalītas galvenajā un palīgpakāpēs un veido kaskādi... Tiem visiem ir savi nosaukumi, sava nozīme, un tie ir pielāgoti atbilstoši kopējai dārza kompozīcijas idejai.

Jebkurā dārza ūdenstilpē obligāti jābūt salām. Tie var būt vairāki un ūdens izniruši akmeņi vai dažādu izmēru un formu salas, kuru izskats un nozīme ir noteikti kanonā: kalnainā sala, meža sala, klinšainā sala, ar jaunaudzēm un bez tām, mākoņu vai bruņurupuča formā u. c. Gandrīz visās dīķu kompozīcijās ir neapdzīvotas, proti, nekādā veidā ar krastu nesavienotas  “paradīzes” salas (horaijima), kas simbolizē vientuļu un cilvēka neskartu zemes pleķīti bezgalīgajā okeānā, tematiskās salas bruņurupuča vai dzērves veidolā u. tml. To lielā daudzveidība ļauj veidot daudzdimensiju dīķu perspektīvas un bezgalības iespaidu.



Augu valsts

Jebkurā japāņu dārzā augi, lai cik lieli un krāšņi tie būtu, vienmēr ir pakļauti akmeņu izvietojumam. Augi apvieno vienā veselumā atsevišķas dārza daļas, padara maigākas līnijas vai veido fonu. Lai arī augi pilda atbalsta lomu, tie ir ļoti svarīgi dārza veidotājiem. Augu (arī citu elementu) izvietojums ir noteikts tradicionālajos kanonos atbilstoši to dekoratīvajām īpašībām, simboliskajai nozīmei, saiknei ar poēziju un glezniecības tradīcijām. Tipisko japāņu dārza augu sortimentu veido mūžzaļie koki un skujkoki, ziedošie koki un krūmi (ķirši, plūmes, aprikozes, acālijas, rododendri, magnolijas), vietējie lapu koki (Japānas kļava), daudzgadīgās meža puķes, grīšļi un sūnas. Īpaši augsti tiek vērtēta dzejnieku apdzejotā Japānas priede – mūžības simbols, no ziedošajiem augiem – ķirsis (sakura) un plūme (ume), nepastāvības un trausluma zīme. Augi palīdz izcelt laika plūdumu un bezgalīgo gadalaiku maiņu. Pavasarī zied augļu koki, tas ilgst tikai dažas dienas, taču Japānā tie ir svētki (hanani), tos svin, mierīgi sēžot zem ziedošajiem ķiršiem. Rudenī spilgti iekrāsojas Japānas kļavu lapas un uzzied krizantēmas, bet ziemā atklājas kailo zaru zīmējums uz sniega fona. Taču krāsainības japāņu dārzā nav daudz, un dažreiz tās nav nemaz. Tajā izvairās no ziedošām viengadīgajām vai daudzgadīgajām puķēm, jo tās ļoti ātri mainās, ar savu spilgto raibumu novērš uzmanību un traucē koncentrēties. Mūsu dārzā zied mūsu mežu augi: vizbulītes, zaķkāposti, anemones, purenes, lupīnas, akmeņlauzītes, dzeltenās varavīksnenes, orhidejas, hostas, zemenes, mellenes, brūklenes, sila virši, ūdensrozes u. c. Tradicionālajā japāņu dārzā nav puķu dobju, apaļo puķu dobju un mauriņu, pēdējo minēto šeit daudz kur aizvieto smiltis vai sūnas, tās klāj zemi, akmeņus, celmus un koku stumbrus.

Vasarā japāņu dārzā atklājas formu dažādība, bet šīs sezonas krāsas ir dažādi zaļie toņi. Vislabāk japāņu dārzi atklājas pavasarī un rudenī – tad iemirdzas visas niansētās šo augu krāsas.  Krāsa tiek uzskatīta par ātrmainīgu un pārejošu, tā tiek izmantota sezonas iespaida radīšanai.



Akmens

Senajā japāņu mitoloģijā kalni un akmeņi veido zemes skeletu, simbolizē pastāvību un nemainību, bet ūdens ir tās asinis, dzīves plūduma un mainības simbols. Tāpēc akmeņi veido arī japāņu dārza karkasu. Ja tie tiks izvietoti pareizā kompozīcijā, pārējā dārza daļa it kā sakārtosies pati. Dārznieka darbā visos laikos akmeņu izvietošanas māksla Sute-ishi (jap. sute-ji – „būvēt“ + ishi “akmens”) ir uzskatīta par pamatu.

Japānā augstāk tiek vērtēti dabīgu formu akmeņi, kas pārklāti ar rūsu vai apauguši ar sūnām, kā arī ar vēja vai ūdens erozijas pēdām. Japāņi cenšas atrast akmeņus, kuru virsma ir plakana, līdzena un pievilcīga. Šādi akmeņi rada stabilitātes un nemainības iespaidu.

Mūsu dārzā jau ir izmantoti aptuveni 12 tūkstoši tonnu dažāda izmēra akmeņu. Kopā plānots izmantot aptuveni 25 tūkstošus tonnu akmeņu.

Arhitektūra

Būtiska dārza kompozīcijas daļa – dārza arhitektūra un inženiertehniskās iekārtas: celiņi, tiltiņi, soliņi, akmens lukturi, akas, žogi, vārti. Tas viss tiek izgatavots no dabīgiem materiāliem – akmens, koka vai metāla, cenšoties parādīt dabīgās materiālu krāsas, faktūru un visaugstāk vērtētās laika zīmes, ko parāda putekļiem klāts vai ar sūnām apaudzis akmens vai koks, kas no saules kļuvis tumšs, metāla rūsa u. tml.

Taciņa japāņiem simbolizē ceļu cauri dzīvei, kas pavada dārza viesi cauri dažādas pieredzes un uztveres mirkļiem. Galvenā celiņa funkcija – visu dārza elementu apvienošana. Taciņas gluži kā upītes līkumo cauri visam dārzam. Japāņu dārzs ir kā valoda, nav kur steigties. Ļoti maldās tie, kuri uzskata, ka ceļu tējas dārzā no vārtiņiem līdz tējas namiņam var noiet dažu minūšu laikā. Tas ir kā mājiens par laika uztveri.

Daudzi uzskata, ka viena no izteiksmīgākajām japāņu dārza iezīmēm – sarkanā krāsā krāsotie tiltiņi. Tie ir raksturīgi ķīniešu dārziem un senos japāņu dārzos pastāv kā ķīniešu kultūras mantojums. No jauna radītajos japāņu dārzos tiltiņi parasti tiek saglabāti dabīgā krāsā, tie netiek krāsoti. Tiltiņi, kas savieno krastus un salas, ir vairāku veidu: līdzeni, izliekti vai ar stūriem, no dažādiem materiāliem – akmens, koka vai zemes. Zigzaga veida līdzenais tiltiņš vērš uzmanību vajadzīgajā virzienā, bet ļoti populārā vienkāršā akmens vai koka laipa ir paredzēta ne tikai nokļūšanai otrā krastā, svarīgāka ir tās simboliskā nozīme – dzīves ritums, ceļojums no vienas pasaules uz otru.

Tradicionāls japāņu dārza elements, kas iezīmē svarīgākās vietas, – akmens lukturi un akas. Lukturu mērķis – ne tik daudz izplatīt gaisumu, cik atzīmēt noteiktus dārza punktus. Patiesībā lukturi japāņu dārzos vairāk ir kā dekorācija, turklāt gandrīz vienīgā, jo visiem citiem cilvēka roku darinājumiem ir praktiska nozīme.

Vienkāršākās ūdens ierīces ir akmens trauki, pie kuriem bieži vien ir novietots bambusa ūdens smeļamais kauss.

Viena akmens trauku kategorija atgādina antīkās monētas. Tie ir cilindra formā ar kvadrātveida caurumu ūdenim. Daudziem no tiem ir uzraksti iekšpusē, līdzīgi kā uz antīkām monētām. Uzraksti pauž dažādas gudrības.

Tsukubai – speciāls trauks ar bambusa tekni, kas simbolizē tīrību un nevainību un ko izmanto tīri praktiskiem mērķiem –  tā funkcija vairāk atbilst ūdens mazgājamajai bļodai, nekā greznai strūklakai. Tsukubai it kā piedāvā garām ejošajam apstāties, noliekties un nomazgāt rokas, izskalot muti. Mūsdienās japāņu dārzos tsukubi tiek izmantoti vairāk aiz cieņas pret tradīcijām un kā estētiska izpausme.

Shishi-odoshi – specifisks japāņu dārza veidojums. Tajā ūdens tiek tecināts caur bambusa caurulīti, maza straumīte plūst uz otru bambusa caurulītes galu, kas, piepildoties ar ūdeni, noliecas lejup un skaļi triecas pret akmeni. Pēc tam noliekusies caurulīte atkal paceļas un cikls atkārtojas no jauna. Agrāk Japānā zemnieki izmantoja šo ierīci savvaļas zvēru atbaidīšanai no saviem laukiem.

Bambusa žogi dārziem piešķir vieglumu un graciozitāti. Tie vienlaikus pilda arī dekoratīvas funkcijas, norobežo vienu elementu no cita.

Vārtiem japāņu dārzā ir īpaša nozīme. Tas ir mistisks elements, jo norāda uz divu pasauļu sadursmes vietu un ielaiž apmeklētāju dārza pasaulē.

Bieži vien tiek uzskatīts, ka japāņu dārzi tiek radīti pēc stingriem kanoniskiem noteikumiem. Patiesībā japāņu dārzu tradīcija paredz daudzus būtiskus noteikumus un dārza elementu tipus, bet tieši tas dod vietu improvizācijai. Noteikumu ir daudz vairāk, nekā var ietvert dārza kompozīcija, tāpēc dārza radītājs akli neseko tiem – tieši pretēji, viņam ir iespēja brīvi interpretēt kanonu, tā parādot savu intelektu un radošumu. Simtiem gadu senā japāņu tradīcija demonstrē gudrību, pieredzi un noslēpumu, unikālas cilvēka un dabas attiecības, kad cilvēks spēj pilnveidot dabu, nododot tās būtību, to nesabojājot, un ievērojot tās likumus. Tāpēc japāņu stils dārzu mākslā ieņem īpašu vietu.